Vecākajai Durbes celtnei – 370 gadu
13. jūnijā Durbes baznīcā notika svētku dievkalpojums par godu baznīcas 370 gadu iesvētīšanai. Dievkalpojumu vadīja Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons un Durbes draudzes mācītājs Atis Freipičs.
Baznīca tika uzcelta par muižnieku līdzekļiem, ar draudzes zemnieku darbu un iesvētīta 1651.gada 28.februārī. Ērģeles būvētas 1834.gadā, tās pašreiz gaida savu atdzimšanu un ziedotāju atsaucību, jo laika gaita instruments stipri nolietojies un cietis no mitruma. Baznīcu ieskauj akmens mūris, kas būvēts 1872.gadā.
Ir daļēji apkopotas ziņas par mācītājiem, kas kalpojuši Durbes baznīcā jau no 16.gadsimta. Baznīcas celšanas laikā viens no mācītājiem bija Johans Dimlers, vēlāk arī Johans Kristofs Baumbahs, Hermanis Ērenfests Katerfelds u.c. Visilgāk, no 1938.gada līdz 1982.gadam, draudzē kalpojis mācītājs Kārlis Jūlijs Martinsons. No Atmodas laikiem līdz mūsdienām baznīcā ir kalpojuši Juris Rubenis, Raivo Bitenieks, Juris Simakins, Ainars Jaunskalže, Jānis Pauļiks, Pēteris Kalks, Gints Kronbergs un šobrīd Atis Freipičs.
Pēdējo gadu laikā, pateicoties baznīcēniem un ziedotājiem, ir veikti lieli atjaunošanas darbi. Ar Apvienoto Kurzemes fondu Vācijā, fon Bordeliusa ģimenes un Erfurtes Sv.Tomasa baznīcas draudzes saziedotajiem līdzekļiem 2003.gadā tika veikts baznīcas torņa remonts, bet 2006.gadā nomainīti vecie baznīcas logi, vēlāk iegādāti arī apsildāmi soli un veikti citi remontdarbi. Draudze pateicas visiem atbalstītājiem, kas palīdz saglabāt kultūrvēsturiskā mantojuma celtni. “Durbes baznīca ir kā dāma, kas kļūst ar gadiem skaistāka, jo durbenieki prot rūpēties par savu dievnamu,” atzina LELB arhibīskaps J. Vanags.
Atšķirībā no citām Latvijas baznīcām, kur dažādos vēstures līkločos savulaik ir bijušas izveidotas gan lazaretes, gan noliktavas vai sporta zāles, tamlīdzīgas peripetijas baznīcu nav skārušas. Kā norādīja Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs: “Te vienmēr bija baznīca, nekas cits.” R.Bahs sekmē draudzes ārējos sakarus ar Vācijas partneriem.
85 gadīgais durbenieks Edgars Šneiders reiz ir bijis draudzes vadītājs un atceras sava tēva stāstījumu, ka Durbes baznīcas ziedu laiki bijuši pagājušā gadsimta 30.tajos gados, kad katrā mājā bija savs uzņēmums – vienā miltus mala, citā ādas ģērēja, bija skroderdarbnīcas, kalēji, audēji, zvejnieki, ratnieki un citi. Tolaik baznīca bijusi stāvgrūdām pilna.
Dievkalpojumi Durbes baznīcā notiek katru svētdienu plkst. 9.00.
Durbes pilsēta – mazākā pilsēta Latvijā
Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925. gadā un tajā uz tumši zila fona attēlota sudraba ābele ar septiņiem āboliem. 20. gs. sākumā, pateicoties pilsētas pirmā domes priekšsēdētāja dārznieka Sīmaņa Klēvera ierosmei Durbe bija ievērojama ar saviem ābeļu dārziem. Arī tagad ar augļkopību nodarbojas vairākas novada saimniecības.
Durbe un notikumi 1918.gadā →Lasīt...
Uzstādīta piemiņas plāksne Alkšņu dzimtas brašajiem dēliem
11.novembrī Durbē uz Raiņa 38 nama sienas uzstādīta piemiņas plāksne izcilajam Latvijas ķirurgam Jēkabam Alksnim (1870 -1957) un viņa brāļiem Jānim (1882-1930) un Klāvam (1884-1937). Šis ir Alkšņu dzimtas nams. Apbrīnojami, ka visi brāļi ir apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņiem. To piešķir par sevišķiem nopelniem Latvijas labā. Brālis Jānis arī bija ārsts, Klāvs Liepājā strādājis par veterinārārstu.
J.Alkšņa dzimtas piemiņas plāksni apmeklēja slavenā ārsta mazdēls Valdis Liepiņš un arī mazmazmeita Trūdija Žagare.
Jēkabs Alksnis dzimis Durbē pirms 150 gadiem. Kvēls Latvijas neatkarības piekritējs. Latviešu ķirurģijas tēvs, kurš izaudzināja spēcīgu jauno ķirurgu paaudzi. Pie viņa mācījies arī Pauls Stradiņš. Viens no pirmajiem izglītotajiem latviešiem Durbes apriņķī. Vecāki Atis un Katrīne novērtēja izglītības nozīmi un virzīja dēlus mācīties tālāk.
Durbes Alkšņu dzimtai iedalīta nozīmīga vieta arī Durbes muzejā. Ar Durbes vārdu saistīts ir arī Latvijas pirmais ārlietu ministrs Z.A.Meierovics, slavenais dārznieks S.Klēvers, izcilais valodnieks, skolotājs Kronvaldu Atis un citi.
(skatīties foto...)
Sanita Dejus
Jēkabam Alksnim - 150
Pirms 150 gadiem 22.augustā Durbē dzimis viens no izcilākajiem Latvijas ārstiem Jēkabs Alksnis. Kvēls Latvijas neatkarības piekritējs, latviešu patriots. Latviešu ķirurģijas patrons, kurš izaudzināja spēcīgu latviešu ķirurgu jauno paaudzi.
Daži interesanti fakti par J.Alksni.......
Par J.Alksni arī krievu medijos
Durbes muzeju apmeklēja krievu žurnāliste L.Mellere, lai Latvijas krievu publikai pastāstītu par pilsētas ievērojamākajām personībām. Šoreiz īpaši akcentējot ārsta Jēkaba Alkšņa devumu Latvijai.
(lasīt šeit...)
Mūzikas tradīciju vēsture Durbē
/Šis apraksts nepretendē uz vispusīgu pētījumu, bet atspoguļo dažus grāmatās un senās avīzēs minētus faktus./
Senākais mūzikas instruments, kas atrasts Durbē, ir kokle. Tās attēls ir 1926.gadā izdotajā grāmatā „Latvju rakstniecība portrejās”. Kokle iegūta „Roņu” mājās pie Durbes un ir etnogrāfiskā muzeja krājumos. To rotā senas noslēpumainas zīmes, senlatviešu simboli.
Ziņas par pirmajiem profesionālajiem mūziķiem Durbē atrodamas baltvācu mūzikas leksikonā. Tie ir bijuši baznīcas ērģelnieki. Zamuels Štubendorfs ir bijis Grobiņas un Durbes ērģelnieks, bet 1605.gadā strādājis Jelgavā, bijis arī skolotājs. Varētu pieņemt, ka viņš ir senākais zināmais Durbes skolotājs. Vairāk zināms par Johanu Kasparu Unbehauenu. Viņš dzimis Vācijā, bijis ērģelnieks un stikla tirgotājs Jelgavā. 1774.gadā ieradies Durbē un līdz savai nāvei 1809.gadā bijis ērģelnieks un skolas turētājs (tātad skolotājs). Ieraksts par viņa nāvi atrodams Durbes Ziemeļdraudzes baznīcas grāmatā. Trešais to laiku ērģelnieks ir Dītrihs Opackis, par viņu gan tikai zināms, ka viņš Durbē darbojies 18.gadsimta pirmajā pusē. Viņa abi dēli 1830.gadā bijuši mūziķi Kuldīgā.
Senāko faktu par kora dziedāšanu atradu, pētot mācītāja Baumbaha (1742 -1801) darbību. Viņš bija starp latviešu literatūras aizsācējiem, bet mūža nogalē nodibināja Liepājas Atraitņu un bāreņu apgādes iestādi. Tā darbojās tik veiksmīgi, ka 64 gadus pēc Baumbaha nāves tika nolemts uzstādīt kapakmeni un čuguna žogu. Sapulcējās durbenieki, Baumbaha mazbērni, pārstāvji no Liepājas. Skolotāja Šēfera vadībā tika nodziedāta dziesma, kuras vārdus Baumbahs bija sarakstījis pats savām bērēm. Runu turēja mācītājs Katerfelds, bet nobeigumā tika dziedāta daudzbalsīga motete. Tas notika 1865.gada 19.augustā ap pulksten 2 pēcpusdienā mazajā kapsētā pie Ziemeļdurbes mācītājmājas. (Akmens ar krustu vēl tagad stāv, un būtu vērts tam piešķirt vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statusu.)
Skolotāju Augustu Šēferu piemin arī Jēkabs Alksnis savā grāmatā. Viņš Šēfera skolā mācījies vienu gadu un atceras, ka dziedāšanai bijusi nozīmīga vieta. Skolēni bija latvieši, bet mācības notika vāciski. Jēkabs Alksnis raksta arī par palīgskolotāju Brūnu, kas bijis ļoti muzikāls un skolā nodibinājis kori. Korī dziedājis arī Durbes slavenais dārznieks Klēvers un viņa meita. Brūns nodibinājis Durbē Dziedāšanas biedrību, kora mēģinājumi notikuši svētdienās pēc dievkalpojuma. Koris ne tikai kuplināja dievkalpojumus, bet arī sarīkoja zaļumballes.
Kā zināms mūsu dziesmu svētki ir izauguši no vācu tradīcijas: Rīgā, Rēvelē (Tallinā) un Mītavā (Jelgavā) bija jau notikuši vairāki vācu dziedāšanas svētki, kad Vidzemes latviešu kordziedātāji pirmo reizi pulcējās Dikļos 1864.gadā. Toreiz vēl latviešu dziedātāju repertuārs bija vācisks. Kurzemnieki pirmo reizi savus dziedāšanas svētkus sarīkoja 1870.gada 26.jūnijā Dobelē „Latviešu Avīzes” jūsmīgi apraksta svētku gaitu un dalībnieku sarakstā nosauc arī Durbes kori. Repertuārā bijušas garīgas dziesmas, piemēram, pirmā dziedāta „Dievs kungs ir mūsu stipra pils”, bijusi arī obligātā nodeva valsts varai „Dievs, sargi ķeizaru”. Bijis arī slavinājums Kurzemei pēc kādas vācu melodijas ar daudziem pantiem:
Klau! Kurzemei aust jauka prieka diena,
Ko tēvi nevaid redzējuši –
Un Dobele tā pirmā vieta viena,
Kur tādus balsus dzirdējuši.
Koris: Vienoti brāļi, lai dziedam kā zvan,
Mīlīgi, skaņi kā meži skan.
Liepājas „Libausche Zeitung” divās skopās rindiņās paziņo, ka valdība atļāvusi rīkot latviešu dziedāšanas svētkus Dobelē. Jāatzīmē, ka Durbes koris bija vienīgais no Liepājas puses. Liepājas un Aizputes kori jau iepriekšējos gados bija piedalījušies vācu dziesmu svētkos.
Tās ir senākās ziņas par dziedāšanu Durbē. Kā redzams, te vēl daudz izpētāma. Pusotru gadsimtu vecā tradīcija vēl krietni turas, tādēļ svarīgi ir apzināties tās sākumu.
Reinis Bahs
Pie Durbes Priediena kapiem jauns piemineklis
Tas veltīts Durbes novada un tuvākās apkārtnes cilvēkiem, kuri pēc Otrā pasaules kara iesaistījās pretošanās kustībā. Uz piemiņas akmens plāksnē iekalti 58 vārdi. Liela daļa cīnītāju – nacionālo partizānu un pretošanās kustības "Kursa" dalībnieku – vairs nav starp dzīvajiem.
Svinīgajā piemiņas akmens atklāšanas dienā tika noturēts aizlūgums par cīnītājiem Durbes baznīcā. To vadīja Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks, Durbes mācītājs Gints Kronbergs un kapelāns Viesturs Kalniņš. Pēc tam pasākuma dalībnieki devās gājienā uz piemiņas vietu. Pieminekli atklāja partizānu atbalstītāja Anna Liepiņa un pretošanās kustības dalībnieks Gunārs Stefans.
Pēc pasākuma Nacionālo partizānu apvienības Liepājas nodaļas priekšsēdētāja Biruta Rodoviča sacīja lielu paldies par izpratni un atbalstu Aizsardzības ministrijai. Ar tās atbalstu Latvijā jau iekārtots vairāk nekā 300 piemiņas vietu, kas liecina par pēckara pretošanos okupācijas varai. "Par paveikto ir liels gandarījums," viņa sacīja. "Prieks, ka pasākumā piedalījās ļoti daudz cilvēku, ka par tautas vēsturi lielu interesi izrādīja Durbes jaunieši un bērni. Žēl, ka par iespējamu aizvest skolēnus uz šo pasākumu neatzina nevienas Liepājas skolas pedagogi. Paldies par atbalstu Durbes domei, akmeņkalim Voldemāram Kandevicam. Izpētes darbu vajadzētu turpināt. Ir vēl daudz pretošanās kustības dalībnieku un partizānu, kuri jāapzina, par kuriem būtu jāstāsta augošajai paaudzei. 16 gadu darbojoties Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdē, esam pārliecinājušies, ka vislabāk tautas vēsturi var tālāk nest dzīvais vārds. Diemžēl visā Latvijā esam palikuši dzīvi vairs tikai ap 120 cilvēku. Nesagaidījis piemiņas vietas atklāšanu, mūžībā pirms nepilna mēneša aizgāja mūsu kursietis Gunārs Gūža. Bet, pētot pēckara krimināllietas, esam atklājuši, ka Aizputes pusē vien par pretošanos padomju varai sodīti ap 300 cilvēku, Kuldīgas apkaimē – ap 480. Paldies visiem, kas mūsu cīņu valsts brīvības vārdā spēj novērtēt."
Pārpublicēts no laikraksta "Kurzemes vārds"
Durbes kauja 1260. gada 13. jūlijs –
izšķirošs notikums Baltijas senvēsturē
Ar Durbes vārdu saistīta viena no spožākajām lappusēm Baltijas tautu brīvības cīņās 13. gs. Šeit notika kauja starp vācu Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku un žemaišiem, kuru pusē pārgāja arī ordeņa karaspēkā iesauktie kurši. Šajā kaujā ordeņa karaspēks tika pilnībā sakauts un iznīcināts.Krita Livonijas ordeņa mestrs, Prūsijas un Livonijas maršali, 150 bruņinieku, ap 3000 karavīru. Žemaišu uzvaras piemiņai Durbes pilskalnā uzstādīta piemiņas zīme Durbes kaujai.1960.- 1961. gadā arheologa P. Stepiņa vadībā notika izrakumi Durbes Dīru kapulaukā, kas ir Durbes kaujai tuvākais kapulauks. Izrakumos atrastie karavīru apbedījumi un lielais ieroču daudzums liek domāt, ka te apbedīti Durbes kaujā kritušie kuršu karavīri.Vairāk par Durbes kauju varat lasīt portālā www.historia.lv
Atis Kronvalds – latviešu valodas veidotājs un saglabātājs, darbību uzsācis Durbē.
„Durbe ir tagad miestiņš ar kādiem 1500 iedzīvotājiem. Durbē dabūja Kronvalda Atis savas pirmās mācības, Durbē viņš rādīja arī pirmos darba spēkus tiem centieniem, kuriem kalpoja ar karstu sirdi līdz piepeši uzbrukušam dzīvības galam. Ar labpatikšanu viņš pieminēja Durbes skolotāju sapulci un tās darbošanos. Cik daudzkārt gan nebūs viņa acīs, kurās spīdēja tik daudz jauku un daiļu cerību, atspoguļojušies šie kalni un šās lejas!”
Reinis Kaudzīte
/Kaudzīte R., Kaudzīte M. no kopotiem rakstu darbiem. - Vecpiebalgā, 1893. -1. burtn./
I. Zandbergas veidotais
A. Kronvalda krūšutēls pie Durbes pilsētas un pagasta pārvaldes
Viņa māte A. Meierovica dus Durbes Priediena kapos.
Durbes pils
Ieskats vēsturē no Latvijas 12.gadsimta beigu – 17.gadsimta vācu piļu leksikona
Ik pa laikam nepieciešams vēstures zināšanas atsvaidzināt, jo dažādos tūrisma ceļvežos un prospektos ieviešas neprecizitātes, kas ceļo no viena izdevuma uz otru. Minētais leksikons ir respektējams Latvijas vēstures institūta izdevums 2004.gadā un atspoguļo nopietnus pētījumus.
Leksikonā vispirms aprakstīta Durbe I, tās senākais nosaukums, kas atrodams 1253. gada dokumentā, ir Lindale, vēlāk Oldenburg, Altenburg, latviski Vecpils. Tā atrodas 9 km uz ziemeļaustrumiem no Durbes bijušajā Vecpils muižā, Lāņupes kreisajā krastā. Vecākā Durbes pils bija vācu ordeņpils 13.-14.gadsimtā. Lindale kā kuršu pilsnovada nosaukums zināms no zemju dalīšanas dokumentiem starp bīskapu un ordeni. Pēdējo reizi Lindales vārdu dokumentos atrod 1371.gadā.
Ordenim ceļot jaunu pili Durbē, kas nosaukumu iegūst no ezera un upes, iepriekšējais centrs zaudējis nozīmi un to sākuši saukt par veco pili. Kur atradusies Lindale, skaidri nav zināms. Aiz Vecpils katoļu baznīcas atrodas kuršu pilskalns, kur vēlā ierīkota kapsēta. Savulaik tur pētnieki meklēja Merķes pilskalnu, taču citi pētnieki to apšaubīja un izteica pieņēmumu, ka tur bijusi senā Lindale.
Durbes ordeņpils pirmais pieminējums ir no 1387.gada. Durbes senākie nosaukumi bijuši terra durpis (latīņu valodā Durbes zeme) 1229.gadā (citos izdevumos 1230.gadā), vēlāk Dorben, Durben, Dorban. Durbes pils bijusi Vācu ordeņa Kuldīgas komturejas saimniecības pils. Iespējams, ka Durbes pils uzcelta laikā starp 1371. un 1387. gadu. 1371.gada 11.novembrī ordeņa vasalim Vinriham no Rummelas izlēņoti Ilmājas un Oktes ciemi, bet mājvieta piešķirta Kuldīgā. Parasti vasaļi apmetušies miestiņā pie tuvākās ordeņpils, no tā izdarīts secinājums, ka Durbē pils vēl nav bijusi.
Pilsapmetne Durbē bijusi 15.gadsimtā, kad 1435.gadā tā nodegusi. Zināms, ka 1451.gadā Durbē bijusi baznīca, jo kādreiz Rīgas Doma muzejā glabājies zvans ar šādu gadaskaitli.
Kurzemes hercogistes laikā Durbes pilsētiņa uzplauka, pilī dzīvoja hercoga iecelts pilskungs (kapitāns, hauptmanis). 1701.gadā tajā iebruka zviedri, kas postīja pili un pilsētiņu.
1809.gada aprakstā minēts, ka no pils palikušas vairs nožēlojamas apkārtmūru drupas. 8,7 m plats dzīvojamais korpuss stiepies gar visu pils ziemeļu sienu, zem tā bijuši pagrabi (šodien saskatāmi padziļinājumi). Ārsienas pirmajā stāvā logi nav bijuši.
Ieskatu leksikonā sagatavoja Reinis Bahs